Es ļoti mīlu savu dārzu un ziedus. Ar savu mīlestību vēlos padalīties arī ar Jums.
pirmdiena, 2020. gada 21. septembris
Kad zini ko vēlies
svētdiena, 2020. gada 6. septembris
Kad viss ir un gribās ko īpašu
Vienā rītā tu pamosties un saproti, ka tavā dārzā ir viss, kas ir citiem un tagad gribētos kaut ko īpašu. Nu lūk tas ir nākamais solis, bet lai līdz tam tiktu, ir jāveic dārza inventarizācija.
Vairāku gadu garumā bez atlīdzības dalīju savas puķes meitenēm no visas Latvijas. Bija arī nepatīkami un skumji gadījumi, izraku stādus un kad tos atvedu uz Rīgu, nākamā saimniece atslēdza telefonu, vai vienkārši neatbildēja uz zvaniem, protams, stādi novīta un soļoja uz konteineru. Bija arī kāds smagāks vārds un tad sapratu, ka pietiek, stādus došu tikai tiem cilvēkiem, kas patiesi to prot novērtēt, nevis ar lielām acīm pieliek pilnu mašīnu un pēc tam kaut kur mājas stūrī nomet līdz laikam, kad varēs iestādīt, un tad izrādās, ka tas ko gribējās nav ieaudzis. Bet rūgtuma pilienus atsvēra iespēja iepazīties ar ļoti jaukiem cilvēkiem, iespēja mainīties ar augiem, kuru manā dārzā vēl nebija. Tā palēnām veidojās mana dārza kolekcija. Bet vēl jo projām pavasaris dārzā bija kā brīnums, jo bija augi, kurus nepazinu un jau sen biju aizmirsusi kas tad tur ir iestādīts. Te nu noteikti jāpiebilst, ka tas bija iemesls, kāpēc pavasara stādu tirgū nopirku vienu otru augu, kas izrādījās jau ir manā dārzā.
Dāvini no sirds
Ko vēl ievēroju, ka ar augiem ir tāds īpatnējs paradokss, ja tu saņem augu un to Tev dāvina no sirds, tas aug un zied, bet ja tas nāk negribīgi , augs nīkuļo un neaug pat vairākas reizes pārstādīts. Tāpēc es dāvinu tikai no sirds un priecājos kopā ar jauno auga saimnieci, kurai deg acis no prieka.
Savs darbs ir jānovērtē
Tieši tā, darbs ir jānovērtē, attiecīgi ar cieņu pieņemu auga īpašnieces noteiktu atlīdzību, ja vēlos, ko iegādāties. Kāpēc? Mēslojums, zemes ielabotāji, ravēšana u.t.t tas viss prasa laiku un līdzekļus. Un vēl jāatceras, ka par veikto apmaksu pārdevējs nopirks jaunu augu, un pēc laika tu varēsi pretendēt atkal uz ko īpašu.
Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties
Kad kursi pie Daces bija pabeigti, es jau skaidri zināju, ko vēlos mainīt savā dārzā. Pavasaris sākās ar priekšdārzā ierīkošanu. Gandrīz trīsmetrīgas tūjas, atspērusies stiepu no dārzā un jauno vietu, kur bija jātop jaunām mūžzaļo augu kompozīcijām. Mani vīrieši par mani apžēlojās un dienas laikā lielie skujeņi bija rūpīgi izrakti un pārstādīti jaunajās vietās. (Nedrīkst aizmirst, ka skujeņi ļoti mīl., ja viņus pačubina, izpurina skujas, es nebiju iedomājusies, ka tūju vidus var būt pilns ar sausām skujiņām, izpurinot lielos kokus sanāca kārtīga mulčas kārta, ko novākt.)
Bija skaidrs arī ko nevēlos. Ciemojoties pie Daces, draudzenei pačukstēju, ka hostu dārzs noteikti nav mans, man vajag ziedus. Bet pēc pusgada iepazinos ar Līvijas kundzi un aplipu ar mīlestību pret hostām. Es nezināju, ka šie augi ir ne tikai dažādās formās un krāsās, bet ar dažādu krāsu ziediem un vēl arī smaržīgi.
Ideja, kur hostas dzīvos manā dārzā tagad bija skaidri redzama - VISĀS VIETĀS, KUR KAS CITS NEAUG UN VIENMĒR AUG NEZĀLES, zem krūmiem, un kokiem, izteikti ēnainās vietās un arī saulītē (oranžās, dzeltenās hostas). Arī hostas mīl, ja par viņām rūpējas, apgriež bojātās lapas un noziedējušos ziedus, tad tās izskatās pavisam savādāk. Un vēl hostas savu skaistumu rāda pavasarī un pēc tam augustā, protams, tās prasa daudz mazāk darba, ka ziedošie augi, bet tomēr prasa.
Par mācīšanos runājot, es ļoti daudz mācos no citu dārzu īpašniecēm un viņu pieredzes. Šī gada atklājums bija nezāļu, kas aug akmentiņu laukumos, apliešana ar vārošu ūdeni, patiesi darbojās un nevajag mocīt pirkstus un tērēt laiku. Uzvāru sev tēju atlikušo tējkannu izleju uz akmeņiem. Jo ilgāk ir dārzs, jo vairāk rodas jautājumi un tāpēc es meklēju papildus kursus, kur vēl iegūt zināšanas, arī tagad mācos un man patiesi tas patīk.
pirmdiena, 2020. gada 31. augusts
Mazs dārzs ar lielām prasībām
Jau sen bija doma, padalīties ar savu pieredzi, izjūtām. Es ļoti ceru, ka jaunās dārznieces,, kas tikko kļuvušas par sava zemes gabaliņa īpašniecēm izlasīs un atradīs ko noderīgu, bet pieredzējušas, lasot pasmaidīs atceroties savu sākumu.
Ar, ko gan viss sākās! Vairāk nekā desmit gadus atpakaļ ieraudzīju savu dārzu pirmoreiz. No iepriekšējiem saimniekiem dārzā bija ābeles, daži ogu krūmi , viena peonija, cidonijas un skaists kadiķis un protams zāle līdz ceļiem. Pret atstāto mantojumu izturējos ar īpašu cieņu, izzāģēju tikai nokaltušos kokus, un cidoniju plantāciju atstājot vienu krūmu, kas turpina priecēt ar ziediem un ražot augļus kopējā puķu dobē.
Nenogurstoša cīņa
Nākošais solis bija nezāļu indēšana . Mēs ar tēti, mainoties, uz ceļiem centimetru pēc centimetra rakām un izlasījām visas nezāles. Domājat, ka ar to viss beidzās? Nē, protams. Katru gadu ar pacietību nezāles tika izlasītas un, pavasarim iestājoties, cīņa sākās no gala. Arī tagad tā turpinās, līdz Jāņiem pēc tam zāļu augšana paliek lēnāka un tad laika kafijas dzeršanai ir vairāk.
Kārtīgs dārznieks iesācējs iziet vairākas dārza iekārtošanas stadijas.
ACIS LIELAS UN DĀRZĀ IENĀK MEŽS UN PĻAVA.
Kad nu zeme no nezālēm attīrīta un apmēram skaidrs, kur būs zālājs sākās īsta panika, gribās visu un tūlīt, bet maciņš nevelk līdz vēlmēm. Ko darīt ? un tad dārzā ienāk pļavas margrietiņas, nepazīstami vīteņi, Zelt slotiņas un vēl visādas nejēdzības, no kurām pēc tam nevar tikt vaļā. Manā gadījumā kaimiņieni skatījās uz manām aktivitātēm un vienā vakarā uzaicināja pie sevis uz dārzu. Divas “ tačkas” pilnas ar augiem un prieks pilna sirds. Vienmēr ir jāatceras, ka augs ir dzīvs un viņam ir pilnīgi vienalga, ka tu nevari paspēt to iestādīt un rezultātā lielā augu čupa kļuva par trešo daļu mazāka. Vai es zināju, ko iestādīju, protams, ka tikai daļēji, bet prieks bija neizmērojams.
Ir daudz, bet vajag vēl
Pēc vairākiem gadiem, kad dārzā bija saauguši flokši un kāda peonija, stādu pieaugums, protams, turpinājās. Uz stādu parādi, kā uz pirti reizi gadā (Kā filmā). Ja neved, stiep pats uz vilcienu, abās rokās maisi un ja nebūtu bail nolauzt zobus, varētu stiept arī tur. Vai tad kāds skatās izmērus un krāsu, protams, ka nē. Un katrs gads sākās ar brīnumiem, pēc kā, ilgi domā, kas gan tas par augu.
Dārzs bez rozēm protams nav dārzs. Izmēģināju vienu reizi, otru, sapratu nav mans. Kopā ar augiem dārzā parādījās dažādi mazie kaitēkļi un protamas sēnīšu slimības. Bet es cītīgi turpināju gatavot visādus novārījumus un citus brīnumus, jāpiekopj taču ekoloģisks dzīvesveids. Viss beidzās ar to, ka rozes neziedēja, bet irbene bija no vienas vietas ar melnajām laputīm un protams tās skaistumu izbaudīt neizdevās.
Laiks meklēt palīdzību.
Manā gadījumā, man talkā nāca mana draudzene, kas ir ļoti zinoša dārzniece un mēs vienā dienā pārrakām visas dobes. Augus salikām pēc augumiem, krāsām. Viņa paslavēja mani, jo ne viss bija slikti. Rezultātā dārzā beidzot parādījās kārtība. Parasti kas meklē, tas atrod, tā es iepazinos ar Līgas kundzi. Kad atvērās viņas dārza vārti, elpa aizrāvās . sajūta bija kā pasakā par sniega karalieni, kur Gerda nonāca ziedu dārzā. Kas tik te nebija, neskaitāmas peonijas, kas atgādināja rozes. Peonija, kas atgādināja margrietiņu krūmu un vēl un vēl. Uz atvadām viņa man uzdāvināja peoniju, es gan spurojos pretī, jo peonijas man jau pilns dārzs, bet viņa teica, ka tad kad šīs krūms uzziedēs es viņu noteikti atcerēšos. Tagad Līgas dārzam ir citi saimnieki un viņa dzīvo tālu no manis, bet katru pavasari, kad peonija atver savus spilgti rozā ziedu (Kansas), es iedomājos par viņu un ar apbrīnu vēroju šo bezgala skaisto ziedu krāsu un formu.
Laiks mācīties.
Internetā ir ļoti daudz labas informācijas, ir jāsaprot, ko tu vēlies atrast. Kad nu ar šīm zināšanām ir par maz, laiks meklēt skolotāju. Tā es nokļuvu pie Daces Lukševicas. Pati esmu pedagogs un ar pilnu pārliecību varu teikt, ka Dacei piemīt pedagoga talants, jo laiks viņas lekcijās paskrēja nemanot.
Ko es ieguvu? Beidzot sapratu, kas ir mans dārzs un kādu to vēlos redzēt. Iepazinu jaukus draugus ar ko vēl jo projām pavadām laiku kopā, apciemojam viena otras dārzus un protams maināmies ar augiem.
Tagad varu teikt tā, ja man izejot uz lieveņa ar kafijas krūzīti, to negribas mest, tātad viss ir kārtībā, nu vismaz šogad un vismaz šajā vietā....
Vai tas ir viss? Nē turpinājums sekos.
pirmdiena, 2020. gada 24. augusts
No mazas daiviņas līdz sīpolam
Ir pagājis gads no brīža, kad izmēģināju pavairot lilijas ar liliju sīpola daiviņām. Nekādas īpašas cerības uz šo pasākumu gan neliku pat tad, kad uz daiviņām parādījās sīpoliņi. Domāju ka gaidīšu ilgu laiku un iespējams tur nekas neziedēs.
- Lijas sīpols sastāv no daiviņām,
- uzmanīgi daiviņas atdala no sīpola
- sagatavo maisiņu ar kūdras maisījumu+ perlīts
- zemi nedaudz samitrina ( ūdenim pievienoju Vitmīnu) un saber daiviņas maisiņā
- maisiņu aizsien vai aiztaisa un uz pāris nedēļām par to aizmirst
- laiku pa laikam maisiņu apskata, pārbauda vai nav pa mitru un to, kas notiek ar daiviņām.
- pēc tam mazos sīpoliņusstāda zemē
- es liku kastē un kad parādījās zaļie asniņi izstādīju dobē.
Tagad man ir dobīte ar trim jaukiem liliju jaunstādiņiem (Lollipop, Annemarie's dream, LA Arcachon).
Kāpēc HOSTAS
Sākšu savu stāstu ar to, ka tāpat kā daudziem ar vārdu hostas man asociējās gliemežu apgrauztie sabiedriskie apstādījumi. Pirmā brīnumainā s...
-
Arvien biežāk lasāmas ziņas, kurās tiek jautāts kā cīnīties ar laputīm un citiem nejaucēniem, kas cenšās samīlēt mūsu augus pavasarī....
-
Ir pagājis kāds brītiņš klusēšanas, bet tagad esmu gatava atkal ar Jums padalīties ar interesantiem novērojumiem un jaunām zināšanām,...
-
PELAŠĶIS Vīgriežu pelašķis Cloth Of Gold Vīgriežu pelašķis. Achillea filipendulina. Augstums ~100 cm. Ziedi dzeltenā krāsā. Zied...