Jau sen bija doma, padalīties ar savu pieredzi, izjūtām. Es ļoti ceru, ka jaunās dārznieces,, kas tikko kļuvušas par sava zemes gabaliņa īpašniecēm izlasīs un atradīs ko noderīgu, bet pieredzējušas, lasot pasmaidīs atceroties savu sākumu.
Ar, ko gan viss sākās! Vairāk nekā desmit gadus atpakaļ ieraudzīju savu dārzu pirmoreiz. No iepriekšējiem saimniekiem dārzā bija ābeles, daži ogu krūmi , viena peonija, cidonijas un skaists kadiķis un protams zāle līdz ceļiem. Pret atstāto mantojumu izturējos ar īpašu cieņu, izzāģēju tikai nokaltušos kokus, un cidoniju plantāciju atstājot vienu krūmu, kas turpina priecēt ar ziediem un ražot augļus kopējā puķu dobē.
Nenogurstoša cīņa
Nākošais solis bija nezāļu indēšana . Mēs ar tēti, mainoties, uz ceļiem centimetru pēc centimetra rakām un izlasījām visas nezāles. Domājat, ka ar to viss beidzās? Nē, protams. Katru gadu ar pacietību nezāles tika izlasītas un, pavasarim iestājoties, cīņa sākās no gala. Arī tagad tā turpinās, līdz Jāņiem pēc tam zāļu augšana paliek lēnāka un tad laika kafijas dzeršanai ir vairāk.
Kārtīgs dārznieks iesācējs iziet vairākas dārza iekārtošanas stadijas.
ACIS LIELAS UN DĀRZĀ IENĀK MEŽS UN PĻAVA.
Kad nu zeme no nezālēm attīrīta un apmēram skaidrs, kur būs zālājs sākās īsta panika, gribās visu un tūlīt, bet maciņš nevelk līdz vēlmēm. Ko darīt ? un tad dārzā ienāk pļavas margrietiņas, nepazīstami vīteņi, Zelt slotiņas un vēl visādas nejēdzības, no kurām pēc tam nevar tikt vaļā. Manā gadījumā kaimiņieni skatījās uz manām aktivitātēm un vienā vakarā uzaicināja pie sevis uz dārzu. Divas “ tačkas” pilnas ar augiem un prieks pilna sirds. Vienmēr ir jāatceras, ka augs ir dzīvs un viņam ir pilnīgi vienalga, ka tu nevari paspēt to iestādīt un rezultātā lielā augu čupa kļuva par trešo daļu mazāka. Vai es zināju, ko iestādīju, protams, ka tikai daļēji, bet prieks bija neizmērojams.
Ir daudz, bet vajag vēl
Pēc vairākiem gadiem, kad dārzā bija saauguši flokši un kāda peonija, stādu pieaugums, protams, turpinājās. Uz stādu parādi, kā uz pirti reizi gadā (Kā filmā). Ja neved, stiep pats uz vilcienu, abās rokās maisi un ja nebūtu bail nolauzt zobus, varētu stiept arī tur. Vai tad kāds skatās izmērus un krāsu, protams, ka nē. Un katrs gads sākās ar brīnumiem, pēc kā, ilgi domā, kas gan tas par augu.
Dārzs bez rozēm protams nav dārzs. Izmēģināju vienu reizi, otru, sapratu nav mans. Kopā ar augiem dārzā parādījās dažādi mazie kaitēkļi un protamas sēnīšu slimības. Bet es cītīgi turpināju gatavot visādus novārījumus un citus brīnumus, jāpiekopj taču ekoloģisks dzīvesveids. Viss beidzās ar to, ka rozes neziedēja, bet irbene bija no vienas vietas ar melnajām laputīm un protams tās skaistumu izbaudīt neizdevās.
Laiks meklēt palīdzību.
Manā gadījumā, man talkā nāca mana draudzene, kas ir ļoti zinoša dārzniece un mēs vienā dienā pārrakām visas dobes. Augus salikām pēc augumiem, krāsām. Viņa paslavēja mani, jo ne viss bija slikti. Rezultātā dārzā beidzot parādījās kārtība. Parasti kas meklē, tas atrod, tā es iepazinos ar Līgas kundzi. Kad atvērās viņas dārza vārti, elpa aizrāvās . sajūta bija kā pasakā par sniega karalieni, kur Gerda nonāca ziedu dārzā. Kas tik te nebija, neskaitāmas peonijas, kas atgādināja rozes. Peonija, kas atgādināja margrietiņu krūmu un vēl un vēl. Uz atvadām viņa man uzdāvināja peoniju, es gan spurojos pretī, jo peonijas man jau pilns dārzs, bet viņa teica, ka tad kad šīs krūms uzziedēs es viņu noteikti atcerēšos. Tagad Līgas dārzam ir citi saimnieki un viņa dzīvo tālu no manis, bet katru pavasari, kad peonija atver savus spilgti rozā ziedu (Kansas), es iedomājos par viņu un ar apbrīnu vēroju šo bezgala skaisto ziedu krāsu un formu.
Laiks mācīties.
Internetā ir ļoti daudz labas informācijas, ir jāsaprot, ko tu vēlies atrast. Kad nu ar šīm zināšanām ir par maz, laiks meklēt skolotāju. Tā es nokļuvu pie Daces Lukševicas. Pati esmu pedagogs un ar pilnu pārliecību varu teikt, ka Dacei piemīt pedagoga talants, jo laiks viņas lekcijās paskrēja nemanot.
Ko es ieguvu? Beidzot sapratu, kas ir mans dārzs un kādu to vēlos redzēt. Iepazinu jaukus draugus ar ko vēl jo projām pavadām laiku kopā, apciemojam viena otras dārzus un protams maināmies ar augiem.
Tagad varu teikt tā, ja man izejot uz lieveņa ar kafijas krūzīti, to negribas mest, tātad viss ir kārtībā, nu vismaz šogad un vismaz šajā vietā....
Vai tas ir viss? Nē turpinājums sekos.
