ERANTE
Ļoti pieticīgas un skaistas pavasara puķītes. LOTI SĪKAS tapēc iesaku stādīt vietā, kur tās varēs labi redzēt ( piem. piemājas dobē).
(Eranthis cilicicapuķu) sīpolpuķe
Mēs visas zinām, ka pavasaris sākas ar sniegpulkstenītēm vai piena pulkstenītēm, kuras izskatās, ka manā dārzā veiksmīgi būs izsalušas, bet ne visi zina, ka ir vēl kāds jauks ziediņš, kam netraucē mūsu ziemas un zied viņš uzreiz kā nokūst sniegs un tā ir erante. Tās spēj ziedēt pat zem sniega segas. Tās ir ēnas augs, izcili labi pats vairojas ar sēklām
Baltā sniegpulkstenīte
SĀKĀS VISS AR PIENA PULKSTENĪTĒM, KURAS AR LAIKU NO DĀRZA IZZUDA, IR PALIKUŠI TIKAI DAŽI SĪPOLIŅI. Mainoties ar augiem esmu tikusi pie divu veidu sniegpulkstenītēm.
Daudzgadīgs, sīks vai neliels (ga 7-20 cm) amariļļu dzimtas lakstaugs. Sīpolaugs. Lapas lineāras, rozetē pa divām (pl 0.4-0.8 cm). Ziedi nokareni, pa vienam ziedneša galā. Apziednis balts (ga 1.5-2.5 cm), iekšējā (īsākā) gredzena ķīļveidīgo apziedņa lapu gals ar zaļu plankumu. Ārējā gredzena apziedņa lapas šauri iegarenas. Auglis - iegarena pogaļa. Ātri izziedošs augs. Zied no februāra līdz maijam (atkarībā no pavasara agruma konkrētajā gadā).
ZALKTENE
Manā dārzā ienāca nejauši, kad vēl nezināju, kas tas par augu, tagad ļoti rūpīgi sekoju, lai tai nebūtu ogu un iestādīts krūmiņš ir dziļi dobē, kur neviens bez manis neiet.
Parastā zalktene (Daphne mezereum)
Eirāzijā sastopama suga, ieviesusies Ziemeļamerikā, Latvijā diezgan bieži visā valstī.
Centimetrus 50 līdz 150 augsts krūms ar stāviem zariem. Aug ēnainos lapu koku mežos, zied aprīlī vai maija sākumā. Ziedi atrodas tieši uz stumbra, ir sārti, retāk balti, smaržīgi, atgādina ceriņu ziedus, tāpēc parasto zalkteni tautā mēdz saukt par meža ceriņiem. Auglis ir kaulenis, parasti spilgti sarkans, to biežāk sauc par ogu. Nogatavojas jūlijā vai augustā. Zalkteni mēdz audzēt dārzos dekoratīviem nolūkiem, taču tas ir diezgan bīstami.
Bērniem saindēšanās izpausmes var parādīties jau no vienas ogas vai lapas apēšanas, bet vairākas var izraisīt nāvi. Saindēties iespējams, ja tikai pieskaras vai noplūc – var rasties apsārtums un čūlas. Kādai botāniķei nebija līdzi naža, viņa nokoda zariņu herbārijam, un pietūka visa mutes gļotāda. Apēdot jau vienu ogas, bieži sākas slikta dūša, asas sāpes, vājums, iespējami krampji.
Agrāk ticēja, ka, ja zalkteni apēd, tad vēderā izaug krūms.
Eirāzijā sastopama suga, ieviesusies Ziemeļamerikā, Latvijā diezgan bieži visā valstī.
Centimetrus 50 līdz 150 augsts krūms ar stāviem zariem. Aug ēnainos lapu koku mežos, zied aprīlī vai maija sākumā. Ziedi atrodas tieši uz stumbra, ir sārti, retāk balti, smaržīgi, atgādina ceriņu ziedus, tāpēc parasto zalkteni tautā mēdz saukt par meža ceriņiem. Auglis ir kaulenis, parasti spilgti sarkans, to biežāk sauc par ogu. Nogatavojas jūlijā vai augustā. Zalkteni mēdz audzēt dārzos dekoratīviem nolūkiem, taču tas ir diezgan bīstami.
Ļoti indīga, īpaši augļi un miza.
Bērniem saindēšanās izpausmes var parādīties jau no vienas ogas vai lapas apēšanas, bet vairākas var izraisīt nāvi. Saindēties iespējams, ja tikai pieskaras vai noplūc – var rasties apsārtums un čūlas. Kādai botāniķei nebija līdzi naža, viņa nokoda zariņu herbārijam, un pietūka visa mutes gļotāda. Apēdot jau vienu ogas, bieži sākas slikta dūša, asas sāpes, vājums, iespējami krampji.
Agrāk ticēja, ka, ja zalkteni apēd, tad vēderā izaug krūms.
SNIEGA ROZE
Baltā manš dārzā neaug, toties sarkanā aug un vairojās, zied ilgi un izskatās ļoti dekoratīvi
ziemziedes, sniega rozes (Helleborus ģints) – pieder gundegu (Ranunculaceae) dzimtai. Vairāk nekā desmit šīs ģints sugu savvaļā sastopamas Eiropā, Kaukāzā, Turcijā, kā arī Ķīnā. Tās aug galvenokārt kalnu rajonos. Atkarībā no sugas lapas ziemziedēm var būt gan ziemzaļas, gan vasarzaļas. Arī to forma ir atšķirīga. Tieši lapas ir tās, pēc kurām nosaka, kurai sugai šī sniega roze pieder. Neparasti ir sniega rožu ziedi. Īstās ziedlapas pārveidotas par nektārlapām, kauslapu nav, bet kā ziedu uztver piecas augšlapas, kuras ilgi nenobirst un pamazām izbalē vai paliek zaļganas.
KROKUSI
Manā dārzā aug samērā slikti, vienīgā pārbaudītā vērtība, kas nekur nepazūd un vairojās paši ir zilie krokusi.
Krokusi ir sīpolpuķes ar ziediem krāšņās krāsās. Ziedu krāsas ir balta, dzeltena un violeta visās nokrāsās. Dažām šķirnēm ir ziedi ar maigām strīpām. Krokusu ziediem ir piltuves forma un tie atrodas uz īsiem kātiem. Lapas vairumā gadījumu ir zaļas, garas un smailas. Ir divas krokusu grupas — botāniskās sugas un dārza hibrīdi. Abās grupās ir liels skaits šķirņu. Tās visas izceļas ar spilgtām krāsām. Ļoti mazprasīgos pavasara ziedošos augus jūs variet stādīt jebkurā vietā dārzā. Stādiet krokusus savā zālienā un tādējādi pārvērtiet to par ziedu pļavu.
ERITRONIJAS
Vēl kas ļoti īpašs pavasarim. Raibo lapu īpašniece šogad manā dārzā zied pirmo reizi, ja godīgi es nemaz nezināju, kas tas tāds ir. Divus gadus bija raibas lapiņas, bet šogad lūk arī skaists brīnums.
Toulumnas eritronija. Erythronium toulumnense. Augstums 30 cm. Sausumizturīga.
SANVINĀRIJAS
Vēl viens ļoti interesants un man mīļš pavasara ziediņš.
Sākumā no zemes izlien mazi brūni stabiņi, tad parādās balts zieda galiņš, kas izstiepjas un atplaukst ziedā, bet lapiņa lēnām atritinās vaļā.
Kanādas sangvinārija. Sanguinaria canadense. Indiāņu asinssakne. Ziedi balti. Zied agrā pavasarī. Neparasts lapojums. Patiks augt noēnotā vietā, bet labi augs arī saulē. sakneņi jutīgi pret iekaltēšanu.
Īpašs dārgums ir pildītā sanvinārija, kas šogad jau ir sadalīta un man ir trīs stādiņi.
PRIMULAS
Primulām noteikti apraksts nav nepieciešams, to ir daudz aug ļoti labi, nav kaprīzas un pavasarī to krāsu dažādība izrotā dārzu dažādās krāsās un formās.
Tas ir tikai ieskatam, jo ir arī dzeltenas dažādu toņu rozā u.c., šogad tiku pie īpašas primulas
PAVASARA FLITILĀRIJAS
Baltās slavināt būtu lieki, jo lielie skaistie zavniņi izskatās vienkārši ekselenti, pie tam ļoti labi vairojās, cits stāsts ir par brūnajām, tās ir kaprīzākas un nemaz tā nevēlās plesties, es tās pavairoju pamazām, šogad manai kolekcijai pievienojās arī raibās. pAR TO DAUDZVEIDĪBU VAR LASĪT ZEMĀK PIEVIENOTAJĀ SAITĒ
Gribēju piebilst, ka tā saucamie ķeizarkroņi manā dārzā naaug katru gadu viens un tas pats, sāk augt, pēc tam nokalst. Pārstādītas ir vairākas reizes.
Fritilārijas audzē atbilstoši tam, kādai audzēšanas grupai tās pieder. Sugas, kuras vairāk pacieš mitrumu miera periodā vasarā, bez pārstādīšanas var audzēt 2-3 gadus.
• Fritilārijas pavairo ar sēklām un vairsīpoliņiem. Sīpolus var dalīt arī mākslīgi – pārlaužot sīpolu, kas sastāv no vairāk zvīņām. Pēc paŗlaušanas sīpolus apžāvē un lauzuma brūces apkaisa ar kokogles vai malta sēra pulveri. Fritilārijas F.persica, F.imperialis, F.sewerzowii var pārgriezt ar nazi vairākās daļās, griezuma brūces apstrādā līdzīgi.
• Puves bojātos sīpolus var glābt, bojātās vietas ar nazi izgriežot līdz veseliem audiem un mērcējot fungicīdu šķīdumā 15-20 minūtes. Tad apžāvē un arī apstrādā ar kokogles vai sēra pulveri.
• Audzējot no sēklām, sevišķi 2. un 4.grupas sugas, jaunos augus podos ieteicams paaudzēt 2-3 gadus. Podus dārzā līdz malām iegremdē augsnē. Kad lapas nodzeltējušas, podus izņem un novieto sausumā līdz rudenim, kad atkal ievieto augsnē.
• Fritilāriju sīpolu stādīšanas dziļums: sīko – līdz 10cm, vidēji lielo – 10-20cm, lielo – 20-30cm. Sausummīlošām sugāmbedrītē pirms stādīšanas ieber sauju rupjas grants. Glabātavā sugām F.eduardii, F.imperialis, F.raddeana bieži parādās sakņu aizmetņi. Tūlīt jāstāda, jo jau pēc 7-10 dienām tie var izaugt 10cm gari. Saknes ir trauslas un stādot var tikt bojātas.
• Fritilārijas parasti neslimo ar vīrusu un sēņu slimībām. Jāsargā no grauzējiem, tikai F.imperialis sīpolus to nepatīkamās smakas dēļ grauzēji neaiztiek. Fritilārijas bojā liliju sarkanā vabole – tā apgrauž lapas un jaunos dzinumus. Apkaro, smidzinot ar insekticīdiem.
Tekstā izmantoti materiāli no žurnāla Dārza Pasaule (4/2004)
Lieki piebilst, ka meža Silpurene ir aizsargājams augs. Manā dārzā silpurenes ir otro gadu, šogad pievienojās arī balta, kā augs redzēsim, vēlāk padalīšos iespaidos.
Parastā silpurene. Pulsatilla vulgaris. Ziemcietīgs augs. Augstums 20 - 30 cm. Platums ~15 cm. Ideāls augs akmensdārzu stādījumos. Ziedi gaiši rozā, zvanveida. Zied aprīlī, maijā. Lapojums zaļš. Patiks augt saulē, pusēnā.
DĀRZA PURENE
Te jāsaka, ka šī puķīte man ir ļoti mīļa, izskatās kā maza rozīte. Aug bez īpašas piepūles, dalīt labāk pēc ziedēšanas
MEŽLILIJA
Šogad izraku vienu no stādiņiem, sakneni gan par sīpolu nenosaukšu, bet to, ka to sadalīt nebija iespējams, tas ir fakts. Lēni aug grūti pavairot no tā arī lielā cena stādiem.
Mežlilijas jeb trilliumi (Trillium) ir daudzgadīgi mežliliju dzimtas (Trilliaceae) augi. Ģintī ir aptuveni 50 sugu, kas sastopamas no tundras līdz subtropiem Ziemeļamerikā un Austrumāzijā. Šos skaisti ziedošos daudzgadīgos efemeroīdus bieži audzē dārzos kā krāšņumaugus
Auga nosaukums cēlies no tā, ka tam viss ir izkārtots pa trīs – trīsdaļīgas lapas, trīs putekšņlapas, trīs pieziedņlapas un trīs kauslapas. Interesanti – lielziedu mežlilijas stilizēts zieda attēls ir Kanādas provinces Ontārio simbols.
Augiem ir īss, resns, bieži vien vertikāls saknenis, kas no augšpuses klāts ar atmirušo lapu rētām. Dzinumi ir viens, retāk divi, trīs, taisni nesazaroti, to galā izkārtotas trīs lapas. Lapas vidū esošais zieds ir uz ziedkāta vai sēdošs. Ziedlapas dažādām sugām var būt baltas, dzeltenas, rozīgas, purpurkrāsas vai zaļganas. Pēc apputes veidojas auglis – apaļa vai olveida oga ar trīs vai sešām šķautnēm. Nogatavojušās ogas iegūst dzeltenu, retāk baltu krāsu. Sēklas piebriestot pārplēš sēklapvalku un nokrīt zemē. Citām sugām ogas ir sarkanas un sēklas ietvertas gaļīgā apvalkā, sulīgas. To skābā sula satur cukurus un eļļas un ir ar vāju meža zemeņu smaržu.
Kas augu izplata
Mežliliju sēklām ir mīksts piedēklis, kas ar smaržu un garšu piesaista meža skudras, kuras sēklas izplata ievērojamos attālumos. Bet sugām ar sulīgām ogām sēklas apēd un izplata putni. Auga izplatību veicina arī brieži, kas, mielojoties ar augļkātiem, apēd sēklas un pārnēsā daudzu kilometru tālumā.
Biežāk dārzos audzētās sugas un to šķirnes ir Kamčatkas mežlilija, Nokarenā mežlilija, Milzu vai zaļganziedu mežlilija, Stāvā mežlilija, Lielziedu mežlilija, Kurbaši mežlilija, Dzeltenā mežlilija, Dzīslotā mežlilija, Sniegbaltā mežlilija, Olveida mežlilija, Sēdošā zieda mežlilija, Viļņotā mežlilija
Piemērota vieta dārzā
Mežlilijas dārzos stāda pusēnā no vēja aizsargātās vietās. Augsnei jābūt ūdenscaurlaidīgai, trūdvielām bagātai. Mežlilijas aug neitrālās vai viegli skābās augsnēs. Augi piemēroti audzēšanai akmeņdārzos vai lielākās grupās zem kokiem.
Mežliliju pavairošana
Ar sēklām. Sēklas sēj rudenī podos 5 cm dziļi vai stratificētas 20 nedēļas. Tās sadīgs pavasarī. Sēklas attīstības un dīgšanas process notiek zem zemes, un pirmās lapiņas augsnes virspusē tik parādās otrajā gadā. No sēklām pavairoti augi uzzied 5.–7. gadā.
Ar sakneņiem. Sakneņus dala vasaras otrajā pusē, kad atmirst un nokrīt auga virszemes daļas. Bieži gadās, ka mežlilija aug gadiem, bet nekādus jaunus dzinumus sev apkārt neveido. Tad nākas pielietot dārznieka viltību – pēc lapu nodzeltēšanas no auga atrauš augsni un sakneni no vairākām pusēm ar dakšiņu ieskrāpē. Augs jūtas apdraudēts, un nākamajā gadā visapkārt vecajam saknenim ir izveidojušies jauni stādiņi, kurus var atdalīt pavairošanai.
Kaitēkļi un slimības
Audzējot mežlilijas, nekādus kaitēkļus un slimības neesmu novērojis. Dažreiz lapas patīk pagrauzt gliemežiem, bet arī ne pārāk tās iecienījuši.
Mežlilijas medicīnā
Ārsts, farmaceits Jozefs Meijers (Joseph E. Meyer) savā 1918. gada izdotajā grāmatā mežlilijas sakneņu preparātus nosauc par Beth Root. To iesaka lietot kā savelkošu un tonizējošu līdzekli, lai apturētu asiņošanu pie hroniskas dizentērijas. Protams, mūsdienās ir citas zāles un citi medikamenti.
Saudzējamas
Daudzas mežliliju sugas savā augšanas areālā izzūd, un tām noteikta aizsardzība. Tās iekļautas Kanādas un Ziemeļamerikas Sarkanajā grāmatā. T. flexipes, T. grandiflorum un T. reliquum aizsargā Mičiganā, Viskonsinā, Minosetā un Kanādas provincē Ontārio.
Auga nosaukums cēlies no tā, ka tam viss ir izkārtots pa trīs – trīsdaļīgas lapas, trīs putekšņlapas, trīs pieziedņlapas un trīs kauslapas. Interesanti – lielziedu mežlilijas stilizēts zieda attēls ir Kanādas provinces Ontārio simbols.
Augiem ir īss, resns, bieži vien vertikāls saknenis, kas no augšpuses klāts ar atmirušo lapu rētām. Dzinumi ir viens, retāk divi, trīs, taisni nesazaroti, to galā izkārtotas trīs lapas. Lapas vidū esošais zieds ir uz ziedkāta vai sēdošs. Ziedlapas dažādām sugām var būt baltas, dzeltenas, rozīgas, purpurkrāsas vai zaļganas. Pēc apputes veidojas auglis – apaļa vai olveida oga ar trīs vai sešām šķautnēm. Nogatavojušās ogas iegūst dzeltenu, retāk baltu krāsu. Sēklas piebriestot pārplēš sēklapvalku un nokrīt zemē. Citām sugām ogas ir sarkanas un sēklas ietvertas gaļīgā apvalkā, sulīgas. To skābā sula satur cukurus un eļļas un ir ar vāju meža zemeņu smaržu.
Kas augu izplata
Mežliliju sēklām ir mīksts piedēklis, kas ar smaržu un garšu piesaista meža skudras, kuras sēklas izplata ievērojamos attālumos. Bet sugām ar sulīgām ogām sēklas apēd un izplata putni. Auga izplatību veicina arī brieži, kas, mielojoties ar augļkātiem, apēd sēklas un pārnēsā daudzu kilometru tālumā.
Biežāk dārzos audzētās sugas un to šķirnes ir Kamčatkas mežlilija, Nokarenā mežlilija, Milzu vai zaļganziedu mežlilija, Stāvā mežlilija, Lielziedu mežlilija, Kurbaši mežlilija, Dzeltenā mežlilija, Dzīslotā mežlilija, Sniegbaltā mežlilija, Olveida mežlilija, Sēdošā zieda mežlilija, Viļņotā mežlilija
Piemērota vieta dārzā
Mežlilijas dārzos stāda pusēnā no vēja aizsargātās vietās. Augsnei jābūt ūdenscaurlaidīgai, trūdvielām bagātai. Mežlilijas aug neitrālās vai viegli skābās augsnēs. Augi piemēroti audzēšanai akmeņdārzos vai lielākās grupās zem kokiem.
Mežliliju pavairošana
Ar sēklām. Sēklas sēj rudenī podos 5 cm dziļi vai stratificētas 20 nedēļas. Tās sadīgs pavasarī. Sēklas attīstības un dīgšanas process notiek zem zemes, un pirmās lapiņas augsnes virspusē tik parādās otrajā gadā. No sēklām pavairoti augi uzzied 5.–7. gadā.
Ar sakneņiem. Sakneņus dala vasaras otrajā pusē, kad atmirst un nokrīt auga virszemes daļas. Bieži gadās, ka mežlilija aug gadiem, bet nekādus jaunus dzinumus sev apkārt neveido. Tad nākas pielietot dārznieka viltību – pēc lapu nodzeltēšanas no auga atrauš augsni un sakneni no vairākām pusēm ar dakšiņu ieskrāpē. Augs jūtas apdraudēts, un nākamajā gadā visapkārt vecajam saknenim ir izveidojušies jauni stādiņi, kurus var atdalīt pavairošanai.
Kaitēkļi un slimības
Audzējot mežlilijas, nekādus kaitēkļus un slimības neesmu novērojis. Dažreiz lapas patīk pagrauzt gliemežiem, bet arī ne pārāk tās iecienījuši.
Mežlilijas medicīnā
Ārsts, farmaceits Jozefs Meijers (Joseph E. Meyer) savā 1918. gada izdotajā grāmatā mežlilijas sakneņu preparātus nosauc par Beth Root. To iesaka lietot kā savelkošu un tonizējošu līdzekli, lai apturētu asiņošanu pie hroniskas dizentērijas. Protams, mūsdienās ir citas zāles un citi medikamenti.
Saudzējamas
Daudzas mežliliju sugas savā augšanas areālā izzūd, un tām noteikta aizsardzība. Tās iekļautas Kanādas un Ziemeļamerikas Sarkanajā grāmatā. T. flexipes, T. grandiflorum un T. reliquum aizsargā Mičiganā, Viskonsinā, Minosetā un Kanādas provincē Ontārio.
AMĒRA
DUCĪTE
Džefrija ducīte. Amerikas gaiļpiesis. Dodekatons. Dodecatheon jeffreyi syn D. tetrandum. Daudzgadīgs augs. Augstums ~40 cm. Zied no maija līdz jūlijam nākamajā gadā pēc sējas. Patiks augi ar trūdvielām bagātās un mitrās augsnēs.
BERGĒNIJA
Ziedu augstums līdz 35 cm. Lapojums - pudurveida, augstums līdz 30 cm. Ziedi - purpursārti, zied maijā, jūnijā. Piemērota ēnainām, daļēji noēnotām vietām. Stādīšanas attālums 10 -15 cm.
DORONIKA
Austrumu doronika. Doronicum orientale. Daudzgadīgs augs. Augstums ~25 cm. Lapojums gaiši zaļš. Ziedi dzelteni. Zied jūnijā, jūlijā, augustā. Audzē dobēs, podos. Patiks augt saulainā, daļēji noēnotā vietā.
SAUSSĒRDIS VAI SALDĀ MĪLA
LUPĪNES
PAVASARA DIENZIEDE
OZOLĪTES
DĀRZA ZEMĀ SKALBE
DĀRZA RUDZUPUĶE
SIBĪRIJAS ĪRISI
ĪRISI
ABĒLIJA
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru