Katram savs dārzs, vienam rūķīši otram tūjas

Vakar publiskajā vidē parādījās skaļa diskusija par to, kas ir labi dārzā, kas slikti, kādus papildus dizaina elementus mēs izmantojam, ko drīkst un ko nedrīkst. Sākšu ar to, ka nav neglītu dārzu, ir dārzi, kurus mēs varam pieņemt un tas kas mums nav pieņemams. Neatkarīgi no tā, katrs dārzs ir unikāls, jo saimnieks tajā ir ielicis savu sirdi un dvēseli.

Vienam patīk rūķīši, otram apmales ir no riepām, manā dārzā vēsturiski pie sētas pamatiem, lai izvairītos no kaimiņu nezālēm ir ierakti šīferi. Jā ir, tie ir bīstamie atkritumi un kas? Tie ir ierakti dziļi un es palēnām no tiek atsvabinos, bet pagaidām tie patiesi palīdz man kaut nedaudz apturēt svētdienas dārznieku nezāļu invāziju.

Kāda gudra kundze pastaigā pa viņas dārzu man teica, ka dārzam ir jābūt ar dvēseli un tajā ir jājūtās droši. Es ilgi nevarēju saprast, ko nozīmē, - jājūtās droši. Kad sāku iekārtot dārzu, es dzīvoju attālu no kaimiņiem, kas dzīvo ciematā pastāvīgi, man visu laiku bija satraukuma sajūta, jo likās, ka kāds var atnākt, ko es darīšu, vai paspēšu aizskriet līdz mājai. Tagad es eju dārzā un zinu, ka tikko sākšu savus ikdienas darbus visi satraukumi pazudīs. Es pieļauju, ka par šo īpašo drošibas sajūtu runāja šī kundze.

Veidojot dārzus mēs esam pastāvīgos meklējumos, katru gadu kaut kas mainās. Mans ieteikums ir noteikti izmantot iespēju paceļot pa Latvijas dārziem, noteikti ir vērts, lai saprastu, kas tad ir tavs dārzs, ko tu gribi redzēt savā dārzā. Izmantojiet piedāvātās iespējas gan iespēju paciemoties pie Daces Lukševicas, gan doties kopējos piedzīvojumos ar "Dārza Elpu", brauciet ciemos pie saviem puķu draugiem, tā ir neatsverama pieredze.

Es ar lielu prieku eju ciemos pie saviem draugiem, un ticiet man lielākā daļa no viņiem nav ainavu dizaineri, tie ir parasti puķu entuziasti, kas savu dārzu veido pēc izjūtām un tas ir labi, jo šāds dārzs ir patiesi īpašs un es eju ar domu, neviss, kas man nepatīk, bet ar domu, ko es redzēšu jaunu un ko varu izmantot kā ideju savā dārzā.