Mana dārza mīlules sniega rozes (Helleborus) jeb ziemziedes ir visagrāk ziedošās ziemcietes. Tās pieder pie gundegu (Ranunculaceae) dzimtas. Sniega rozes ir ļoti izturīgas un vienā vietā var augt un ziedēt pat gadu desmitiem. Esmu vienu tādu dalījusi – jāsaka, ka darbs nav viegls, bija jāizmanto nazis un sakne burtiski jāgriež.
Sniega rozēm ir ziemzaļas, biezas un ādainas lapas. Manā dārzā gan uz pavasari tās vairs neizskatās tik glītas, tāpēc lielāko daļu apgriežu. Krūmu augstums atkarīgs no šķirnes, taču lielākoties tās ir 15–20 cm augstas. Lai sniega rozes sāktu ziedēt, vajadzīga vien temperatūra nedaudz virs 0°C. Pēkšņa sala laikā ziedi pieliecas pie augsnes, taču, kļūstot siltākam, ziedneši atkal paceļas un ziedēšana turpinās. Tomēr, ja sals ir ļoti liels, ziedi mēdz nosalt.
Lai sniega rozes varētu izpausties visā savā daiļumā, ieteicams tās stādīt grupās pa 3–5 augiem, aptuveni 30–40 cm attālumā vienu no otras. Pārāk liela "čupošanās" viņām nepatīk, tāpat kā uzmācīgi kaimiņi. Manās grupās ir dažādu krāsu un formu augi.
Apskatīsim populārākās:
- Melnā sniega roze (Helleborus niger): Lai arī nosaukums maldina, tā ir balta un sāk ziedēt jau rudenī.
- Sarkstošā (sarkanā) sniega roze (Helleborus purpurascens): Šī ir pati izturīgākā, un man šķiet, ka pie mums tā zied gandrīz katrā dārzā.
- Rotātā sniega roze (Helleborus torquatus): Zied zaļiem ziediem, ļoti bagātīgi.
- Smaržīgā sniega roze (Helleborus odorus): Ziediņi ir zaļgandzelteni un kautrīgi skatās uz leju., kapēc smaržīgā nepateikšu, kad uzziedēs pasmaržošu
- Austrumu sniega roze (Helleborus orientalis): Šī ir visbagātākā grupa – te būs gan parastas, gan pildītas, dažādu krāsu un nokrāsu ziediem.
Atsevišķi gribu izcelt grupu – smirdīgā sniega roze (Helleborus foetidus), kur ziedi veidojas uz viena kāta. No šīs grupas pie mums vislabāk aug attēlā redzamās, bet ir arī citi veidi, piemēram, ar raibām lapām, kas ir ļoti jutīgas un pie manis aug siltumnīcā. Kapēc tāds nosaukums, nepateikšu, bet tagad ir " āķis lūpā" - būs jāpasmaržo.
Kopšana un "raksturs"
Kad beidzas ziedēšana un sāk gatavoties sēklas, tās ir ne mazāk dekoratīvas. No maija līdz septembrim sniega rozes intensīvi aug, tāpēc tām vajadzīga papildu mēslošana:
- Pāris reižu gadā augsni bagātina ar labu kompostu.
- Var laistīt ar nelielu devu ūdenī izšķīdināta minerālmēslojuma.
- Viņām nepatīk lieka traucēšana – dobi nevajag nedz pārāk cītīgi ravēt, nedz rušināt.
- Lai nomāktu nezāles, ap ceriem var aplikt nopļautu mauriņa zāli vai citu mulču.
- Speciāla apgriešana nav vajadzīga – pietiek, ja noplūc noziedējušos ziedus un novītušās lapas.
Kur tām patīk augt?
Sniega rozēm piemērota no vējiem pasargāta vieta, vēlams pusēna. Saulainās vietās tās var stādīt tikai tad, ja augsne ir ļoti bagāta ar barības vielām un var nodrošināt vajadzīgo mitrumu. Augsnei jābūt irdenai (smilšmāls vai mālsmilts), bagātinātai ar kompostu, biohumusu vai satrūdējušiem kūtsmēsliem.
Arī manā dārzā tās aug pusēnā un izskatās dekoratīvi arī pēc ziedēšanas. Pavasarī sniega rozes mīl ūdeni, bet ne stāvošu – tad augs var nopūt. Vasaras vidū tās labi pacieš īslaicīgu sausumu, kas pat labvēlīgi ietekmē nākama gada ziedpumpuru veidošanos un neļauj attīstīties sēnīšu slimībām.
Slimības un kaitēkļi
Sniega rozes ir izturīgas, tomēr reizēm var ciest no lapu plankumainības vai pelēkās puves. Slimās lapas nekavējoties jānogriež un jāiznīcina. Kaitēkļi, piemēram, gliemeži un laputis, var radīt bojājumus, īpaši pavasarī, lai gan man līdz šim šādu problēmu nav bijis.
Kas notiks tālāk? Nedaudz pagaidīsim, un tad es pastāstīšu par to, kā un ko darīju šoziem, ko darīju nepareizi, un būs arī kāds eksperiments!
(Foto ņemti no interneta, jo manas rozes vēl guļ)
