Vienā rītā tu pamosties un saproti, ka tavā dārzā ir viss, kas ir citiem un tagad gribētos kaut ko īpašu. Nu lūk tas ir nākamais solis, bet lai līdz tam tiktu, ir jāveic dārza inventarizācija.
Vairāku gadu garumā bez atlīdzības dalīju savas puķes meitenēm no visas Latvijas. Bija arī nepatīkami un skumji gadījumi, izraku stādus un kad tos atvedu uz Rīgu, nākamā saimniece atslēdza telefonu, vai vienkārši neatbildēja uz zvaniem, protams, stādi novīta un soļoja uz konteineru. Bija arī kāds smagāks vārds un tad sapratu, ka pietiek, stādus došu tikai tiem cilvēkiem, kas patiesi to prot novērtēt, nevis ar lielām acīm pieliek pilnu mašīnu un pēc tam kaut kur mājas stūrī nomet līdz laikam, kad varēs iestādīt, un tad izrādās, ka tas ko gribējās nav ieaudzis. Bet rūgtuma pilienus atsvēra iespēja iepazīties ar ļoti jaukiem cilvēkiem, iespēja mainīties ar augiem, kuru manā dārzā vēl nebija. Tā palēnām veidojās mana dārza kolekcija. Bet vēl jo projām pavasaris dārzā bija kā brīnums, jo bija augi, kurus nepazinu un jau sen biju aizmirsusi kas tad tur ir iestādīts. Te nu noteikti jāpiebilst, ka tas bija iemesls, kāpēc pavasara stādu tirgū nopirku vienu otru augu, kas izrādījās jau ir manā dārzā.
Dāvini no sirds
Ko vēl ievēroju, ka ar augiem ir tāds īpatnējs paradokss, ja tu saņem augu un to Tev dāvina no sirds, tas aug un zied, bet ja tas nāk negribīgi , augs nīkuļo un neaug pat vairākas reizes pārstādīts. Tāpēc es dāvinu tikai no sirds un priecājos kopā ar jauno auga saimnieci, kurai deg acis no prieka.
Savs darbs ir jānovērtē
Tieši tā, darbs ir jānovērtē, attiecīgi ar cieņu pieņemu auga īpašnieces noteiktu atlīdzību, ja vēlos, ko iegādāties. Kāpēc? Mēslojums, zemes ielabotāji, ravēšana u.t.t tas viss prasa laiku un līdzekļus. Un vēl jāatceras, ka par veikto apmaksu pārdevējs nopirks jaunu augu, un pēc laika tu varēsi pretendēt atkal uz ko īpašu.
Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties
Kad kursi pie Daces bija pabeigti, es jau skaidri zināju, ko vēlos mainīt savā dārzā. Pavasaris sākās ar priekšdārzā ierīkošanu. Gandrīz trīsmetrīgas tūjas, atspērusies stiepu no dārzā un jauno vietu, kur bija jātop jaunām mūžzaļo augu kompozīcijām. Mani vīrieši par mani apžēlojās un dienas laikā lielie skujeņi bija rūpīgi izrakti un pārstādīti jaunajās vietās. (Nedrīkst aizmirst, ka skujeņi ļoti mīl., ja viņus pačubina, izpurina skujas, es nebiju iedomājusies, ka tūju vidus var būt pilns ar sausām skujiņām, izpurinot lielos kokus sanāca kārtīga mulčas kārta, ko novākt.)
Bija skaidrs arī ko nevēlos. Ciemojoties pie Daces, draudzenei pačukstēju, ka hostu dārzs noteikti nav mans, man vajag ziedus. Bet pēc pusgada iepazinos ar Līvijas kundzi un aplipu ar mīlestību pret hostām. Es nezināju, ka šie augi ir ne tikai dažādās formās un krāsās, bet ar dažādu krāsu ziediem un vēl arī smaržīgi.
Ideja, kur hostas dzīvos manā dārzā tagad bija skaidri redzama - VISĀS VIETĀS, KUR KAS CITS NEAUG UN VIENMĒR AUG NEZĀLES, zem krūmiem, un kokiem, izteikti ēnainās vietās un arī saulītē (oranžās, dzeltenās hostas). Arī hostas mīl, ja par viņām rūpējas, apgriež bojātās lapas un noziedējušos ziedus, tad tās izskatās pavisam savādāk. Un vēl hostas savu skaistumu rāda pavasarī un pēc tam augustā, protams, tās prasa daudz mazāk darba, ka ziedošie augi, bet tomēr prasa.
Par mācīšanos runājot, es ļoti daudz mācos no citu dārzu īpašniecēm un viņu pieredzes. Šī gada atklājums bija nezāļu, kas aug akmentiņu laukumos, apliešana ar vārošu ūdeni, patiesi darbojās un nevajag mocīt pirkstus un tērēt laiku. Uzvāru sev tēju atlikušo tējkannu izleju uz akmeņiem. Jo ilgāk ir dārzs, jo vairāk rodas jautājumi un tāpēc es meklēju papildus kursus, kur vēl iegūt zināšanas, arī tagad mācos un man patiesi tas patīk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru